Tā nav studenta vaina, ja viņš nenokārto eksāmenu, jo gadā ir TIKAI 365 dienas.

Tipisks studenta akadēmiskais gads:

52 svētdienas. Svētdienas ir atpūtai. Paliek 313 dienas.

Vasaras brīvdienas. 50 dienas, kad ir ļoti karsti un ir neiespējami mācīties. Paliek 263 dienas.

8 stundas miega, tās jau ir 121 dienas +9 dienas iet pēc piena. Paliek 133 dienas.

1 stunda sportošanai, veselības uzturēšanai – 15 dienas. Paliek 118 dienas.

2 stundas dienā paiet ēdot. 30 dienas nost. Paliek 88.

1 stunda plikai pļāpāšanai, jo students ir sociāla būtne – vēl 15 dienas. Paliek tikai 73 dienas.

35 dienas aiziet pašiem eksāmeniem un konsultācijām, pēc kurām kūp smadzenes un papildus mācīties nav iespējams. Paliek 38 dienas.

Starpsemestru, svētku brīvdienas ir vēl kādas 30 dienas. Paliek tikai 8 dienas.

Neviens neiztiek kaut bez apaukstēšanās. Pieņemsim tikai 3 dienas. Paliek 5 dienas.

4 dienas aiziet skatoties filmas, čatojot, sērfojot internetā (tikai 4 dienas jau tā ir spīdzināšana).

Paliek viena diena, kas ir mana dzimšanas diena. Es netaisos mācīties savā dzimšanas dienā.

Bilance = 0

Un sakiet, kā students lai nokārto eksāmenus?

Laikam jau jāsāk ar to, ka šeit braukšana notiek pa “nepareizo”  pusi (šajā jautājumā domas varētu šķirties). Kopumā ceļi šeit ir labā kvalitātē, taču drausmīgi šauri. Daudzās vietās divvirziena ceļa platums ir tikai nedaudz platāks par 2 metriem! Par divvirziena ceļu gan nosaukt to ir grūti, jo braukšana vienlaicīgi var notikt tikai vienā virzienā, taču cilvēki prot šos ceļus izmantot tā, lai veiksmīgi un salīdzinoši ātri pārvietotos pa tiem abos virzienos.

Tas iespējams pateicoties neiedomājami lielajai autovadītāju pieklājībai uz ceļa. Braucot pa šādu ceļu ik pēc brīža ir kāda “kabata” vai pagalms kurā iebraukt. Ja divas mašīnas satiekas braucot pretējos virzienos viens vienkārši padod atpakaļ un iebrauc šādā kabatā.

Šeit arī pirmo reizi redzēju dažādas citas autovadītāju pieklājības izpausmes, ko Latvijā novērot nav iespējams. Piemēram, piebraucot pie luksofora, ja veiksi labo (Latvijā kreiso pagriezienu) un aiz tevis būs mašīnas, kas vēlas turpināt kustību taisni, taču viņām ir jāgaida uz tevi, pretīmbraucošā mašīna, kura krustojumā brauks taisni, noteikt piebremzēs un palaidīs tevi pa priekšu (kaut gan viņam tas pēc noteikumiem nebūtu jādara). Tā pat izbraucot no teritorijām vai pagalmiem, vienmēr atradīsies kāds, kas tevi ielaidīs un uz to nebūs jāgaida 10 minūtes kā tas ir Latvijā.

Sākotnēji man bija diezgan grūti pierast pie braukšanas šeit, galvenokārt dēļ tā, ka viss šeit notiek pretēji. Piebraucot pie krustojuma, skatiens vispirms jāmet pa labi un tikai tad pa kreisi. Sākumā arī pāris reizes pavizinājos pa ietvēm (šauro ceļu dēļ) un pat pabraucu pa ierasto labo ceļa pusi, taču viss bez lieliem starpgadījumiem.

Kopumā par satiksmi šeit varu teikt tikai labas lietas. Kaut arī ceļi ir piebāzti gandrīz kā Rīgā, satiksme šeit notiek daudz raitāk. Pieļauju domu, ka tas vistiešākajā veidā ir saistīts ar autovadītāju pieklājību un pacietību.

Gērnsija daba.

Tiem, kam ar ģeogrāfiju ir tikpat čābīgi kā man, paskaidrošu, ka Gērnsija ir offshore salu kopuma Channel Islands daļa, kas atrodas Apvienotajā Karalistē. Kartē to iespējams atrast starp Angliju un Franciju, tuvāk lielajam Eirāzijas kontinentam. Bet netaisos Jums te pasniegt ģeogrāfijas stundu, kas gribēs, ielūkosies plašajās interneta straumēs un uzmeklēs šo vietu paši.

Sala kopumā ir salīdzinoši maza (rupji rēķinot apmēram 10×20 km), taču tajā mitinās vairāk kā 60 tūkstoši cilvēku. Esmu šajā pasaules nostūrī pavadījis tikai 10 dienas, taču varu diezgan droši teikt, ka cilvēku dzīve šeit krasi atšķirās no cilvēku dzīves Latvijā. Pirmkārt, šeit visi cilvēki ir pozitīvāk noskaņoti un nav tik traki sagrauti dēļ materiālajām grūtībām un parādības, ko mēs saucam par krīzi. Visi apkārtējie ir izpalīdzīgi un neierasti pieklājīgi. Latvijā par tādu pieklājību pret nepazīstamu cilvēku ļoti viegli varētu iedzīvoties sadzīviskā savainojumā (lasīt: “atrauties pa galvu”). Bet visā visumā apkārt esošie cilvēki atstāj pozitīvu un pieklājīgu iespaidu par šo vietu.

Vēl viena nebūt ne mazsvarīga lieta, kas iekrita acīs jau nolaižoties ar lidmašīnu ir Latvijai ļoti neraksturīgā daba ar palmām un citiem eksotiskiem augiem, ko pārsvarā sanācis redzēt tikai šķidro kristālu ekrānos. Arī arhitektūra šeit krasi atšķiras no ierastās padomju bloku māju rutīnas. Diezgan lielu iespaidu uz mani ir atstājis arī okeāns un ūdens maiņas krasta joslā. Paisuma un bēguma atšķirība šeit ir līdz pat 300m krasta joslas – paveras diezgan iespaidīgs skats.

Ticiet vai nē, bet pēc mazāk kā pus dienas šīs laivas būs ūdenī.

Tā kā šī vieta atrodas starp Angliju un pārējo Eiropu, tad arī karadarbībā šeit nav gājusi secen. Ļoti labi ir saglabājušies nocietinājumi un ierakumi, kas savā laikā kalpojuši, lai aizsargātu salu. Tie ir izvietoti gandrīz pie katra līča. Arī šī ir viena no lietām, kas ir pievērsusi manu uzmanību pirmajās dienās.

Lielgabals, kas izvilkts no okeāna gultnē guļōša vraka, kas atrodas netālu no Gērnsijas krastiem.

Kopumā cilvēki šeit dzīvo diezgan saspiesti. Mazas mājiņas ar maziem dārziņiem viena pie otras. Kā tomāti un salātlapas sviestmaizē, taču neviens par to īpaši nesūdzas. Esmu pārsteigts arī par šeit pastāvošajiem likumiem. Īpašumi uz salas tiek dalīti divās daļās Local Market un Open Market. Local Market ir īpašumi, kurus var iegādāties tikai vietējie iedzīvotāji, turpretim Open Market ir īpašumi, kuri ir pieejami iegādei jebkuram gribētājam. Skatoties uz cenām, dzīvojamā platība, maigi izsakoties, šeit maksā ļoti dārgi. Open Market dzīvokļu cenas sākas tikai no nieka 999`999 mārciņām un 99 penijiem, bet māju savā īpašumā var iegūt šķiroties no divreiz lielākas naudas summas.  Domāju šeit ir lieki piebilst, ka dažiem no mūsu varas vīriem šeit pieder mājas, pietam nebūt ne tās lētākās. Vismaz prieks, ka beidzot iespējams ieraudzīt Latvijas nodokļu maksātāju naudas augļus.

Patiesībā viss šeit ir stirpi savādāk, nekā tēvzemē, tādēļ pat nezinu, ko no visa jaunā izcelt un uzrakstīt. Domāju, ka šo ierakstu es vēl ne reizi vien papildināšu, kad man būs kāds brīvs brītiņš laika un jauns pārdzīvojums ar kuru padalīties, takā sekojat līdzi, vai pie virsraksta neparādās pielikums – Updated on xx.xx.xxx ….

Pa šīm pāris dienām, ko esmu pavadījis uz salas, jau esmu pasējis sadarīt daudz lietas, par ko šeit ierakstīšu nākošreiz, kad būs kāds brīvs brīdis – esmu iemācījies braukt pa šaurām ielām ar mašīnu, kurai stūre pēc “Top Gear” vadītāju domām atrodas īstajā vietā. Tā pat arī esmu pasējis izbaudīt kārtīgu okeāna zveju un dažādas citas brīvā laika pavadīšanas iespējas, ko šī vieta sniedz. Par visu to un daudz ko citu informēšu Jūs nākamajos ierakstos.

Vēl tikai gribēju nodot Jums informāciju, ka šovasar mani nebūs iespējams sazvanīt uz ierasto mobīlo tālruni, tādēļ, ja Jums ir kas svarīgs sakāms, vai vienkārši vēlaties ar mani pārmīt kādu vārdu, vēlams to darīt iekš oranžā portāla, vai ar epasta renars.varsbergs@gmail.com starpniecību.

Šeit atkal būs kaut kas no manis par mani!